Valsts kancelejas direktora amata noteikšana šoreiz izraisījusi viedokļu apmaiņu arī par to, kā tas vispār var būt, ka "tik nozīmīgā amatā tiek iecelts futbolists". Trakums. No dažiem publiski izskanējušajiem viedokļiem gandrīz vai varētu padomāt, ka sportistiem pēc karjeras beigām nevajadzētu atļaut darīt neko sarežģītāku par trenera darbu savā sporta veidā. Nu ko, tad nu šajā sporta portāla slejā atļausimies piedāvāt satricinošu viedokli - nebūt nav retums, ka arī sportisti ļoti tālu izsitas arī ārpus sava laukuma un ka stereotipi par sportistu spējām citās profesijās bieži vien ir patiešām tikai stereotipi.

Uzsvēršu, ka nav nekāda nolūka šobrīd vētīt to, vai Kaspars Gorkšs ir labākā iespējamā kandidatūra Valsts kancelejas direktora amatam. Pirmkārt jau tādēļ, ka to jau izdarīja vērtēšanas komisija, kas droši vien no tā saprot nedaudz vairāk. Tāpat negatavojos kādu pārliecināt, ka Gorkšs būs lielisks Valsts kancelejas direktors - par to vislabāk ar savu darbu un rīcību spēs pārliecināt Gorkšs pats, un man nav iemesla nenovēlēt, lai viņam tas patiešām izdodas.

Taču ceturtdien sociālajos tīklos novērotā noskaņa, ka "bijušais sportists" ir mīnuss kandidatūrai uz tik augstu amatu, - stāsts šoreiz par to.

Interesanti, ka (vismaz) vienreiz šis jautājums uzdots arī pašam Gorkšam. Pirms trīs ar pusi gadiem raidījuma "eXi" studijā viņam tika vaicāts tieši šādi: "Vai esi saskāries ar stereotipu, ka, ai, viņš jau tikai sportists, viņš jau neko? Par tevi pašu saka - tev jau tur tik politiskā aizmugure." Gorkšs toreiz atbildēja, ka īsti nemaz negrib atbildēt kādam konkrēti, jo pieņem, ka viedokļi var būt dažādi.

"Tā, piemēram, ir viena no sportista iezīmēm - viņam sevi jāpierāda laukumā ar saviem darbiem," 2023. gada sākumā teica Gorkšs. "To gan es varu pieminēt par sportistu, ka viņš parasti tiek audzināts uz godīgas spēles principiem, kas ir papildus pievienotā vērtība, bet dažreiz var izpausties sava veida lētticība citās nozarēs. Domāju, ka šobrīd ir labs laiks diskusijai, lai runātu par stereotipu maiņu. Domāju, ka sportistiem arvien vairāk jāuzdrošinās, jāpapildina savas zināšanas un arvien vairāk jākandidē uz amatiem arī ārpus savas nozares."

Gorkšs ar šīm runām saskārās jau tolaik, jo 2023. gada aprīlī sāka pildīt Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektora pienākumus. Tagad principā ejam pa to pašu apli.

Futbolista karjeras piesaukšana, analizējot Valsts kancelejas direktora amata prasības, nedrīkstētu būt negatīvs faktors. Galvenie faktori tik un tā ir iegūtā izglītība, iepriekšējā pieredze un gluži vienkārši prasmes konkrētā darba izpildīšanai, un, ja reiz šie kritēriji tiek izpildīti, tad pieredze tādā milzīgā citas nozares biznesa mašīnā kā, piemēram, Anglijas Premjerlīga noteikti ir tikai papildus plusiņš, vai ne?

Pirms pāris gadiem, uzrunājot kādu bijušo olimpieti, kurš beidzis sportista karjeru un ir pavisam citā nozarē, pa jokam vaicāju, ar cik lieliem burtiem fakts par dalību olimpiskajās spēlēs ir ierakstīts CV. Biju pārsteigts par atbildi, ka nemaz nav ierakstīts. Sak, neattiecas uz lietu. Jā, taču gribētos argumentēt, ka, ja cilvēks spēj izcīnīt vietu olimpiskajās spēlēs, tad kaut ko tas tomēr par viņa raksturu/apņēmību/disciplīnu pasaka.

Gorkša gadījums arī izceļams īpaši pozitīvi. Gan Latvijā, gan pasaulē netrūkst piemēru, ka bijušie sportisti kļūst par augsta līmeņa politiķiem, pat valstu vadītājiem. Futbolists Džordžs Veā bija Libērijas prezidents, kriketists Imrans Kāns bija Pakistānas premjers, Vitālijs Kļičko ir Kijivas mērs šajā īpaši sarežģītajā laikā, bokseris Menijs Pakjao ir senators Filipīnās, utt. Latvijā Mārtiņš Bondars basketbolu savulaik spēlēja pat Latvijas izlases līmenī, bet pēc tam bija gan augsta līmeņa ierēdnis valdībā un "Latvijas Krājbankas" vadītājs. Raimonds Bergmanis, trīs olimpisko spēļu dalībnieks svarcelšanā, bija Aizsardzības ministrs un arī tagad pārliecinoši ievēlēts Saeimā. Deputātu amatos bijuši arī Mihails Zemļinskis, ilggadējs Latvijas izlases futbolists, un brāļi Jefimijs un Ivans Klementjevi, olimpisko spēļu dalībnieki airēšanā.

Taču politiskā karjera ir viena lieta. Tā tomēr lielā mērā nāk no vārda un personības spēka, prasmes tikt ievēlētam. Tāpat cita lieta ir bijušo un esošo sportistu panākumi biznesā. Arī šeit ir daudzi piemēri, kā ārzemju sporta zvaigznes sekmīgi investē savus jau sportā nopelnītos miljonus, veidojot savus uzņēmumus. Ļoti bieži vien tā ir māka uzklausīt pareizos padomdevējus (nebūt ne vienkārša un plaši izplatīta prasme), bet nebūt ne vienmēr.

Spilgtākais piemērs pasaules mērogā droši vien ir Uliss Bridžmens, pieticīgā ģimenē dzimis amerikānis, kurš 12 sezonas aizvadīja NBA. Viņš spēlēja labā līmenī, taču bija tālu no zvaigznes statusa un ar basketbolu 12 gadu laikā oficiāli algā saņēma trīs miljonus dolāru. Bet pēc basketbola karjeras beigām ar restorānu ķēdes izveidošanu un citiem biznesa darījumiem viņš kļuva par miljardieri, šo pasauli atstājot 2025. gadā kā viens no pasaulē bagātākajiem bijušajiem sportistiem.

Gorkšs savukārt izsities līdz principā pašai augšai citā sfērā - viņš kļuvis par savas valsts galveno ierēdni. Tas ir amats, kura ieguvēju nosaka nevis popularitāte tautas vēlēšanās un nevis starta kapitāla apmērs savā uzņēmumā, bet gan atklāts konkurss, kuram varēja pieteikties katrs, kurš uzskatīja sevi par atbilstošu.

Tādēļ vēlreiz - neuzņemos apgalvot, kāda būs Valsts kancelejas efektivitāte nākamajos gados. Taču teikt, ka "valsts nokritusi tik zemu, ka galvenā ierēdņa amatā ieceļ futbolistu"? Nu, piedodiet, atvainojiet. Demokrātiskā valstī par direktoru neviens nepiedzimst, burtiski katrs pirms tam ir darījis kaut ko pavisam citu.