Latvijas futbola izlase Nāciju C līgas pirmo apli noslēdza ar sīvu zaudējumu savā laukumā grupas favorītei Melnkalnei (1:2), kas izcīnīja jau trešo uzvaru trijos mačos. Portāls Sportacentrs.com pēc spēles aprunājās ar 23 gadus veco Norvēģijas "Sogndal" centra pussargu Lūkasu Vapni.

"Izdarījām to, ko gribējām izdarīt un par ko treneris runāja – par bumbas kontroli un izspēlēšanu no vārtiem. Pēc pirmajām divām spēlēm treneris bija diezgan dusmīgs – par tālajām piespēlēm, īsti neatpazina mūsu komandu. Pirmajos divos mačos nespēlējām tā, kā treneris grib, lai viņa komanda spēlētu. Otrajā spēlē mums vienkārši nekas nesanāca, bet pirmajā spēlē, kā jau treneris arī atzina, varbūt bija nedaudz nepareizs spēles plāns. Ja sāc ar vienu plānu, tad ir diezgan grūti uzreiz pāriet uz kaut ko citu," sacīja Vapne, kurš šajā ciklā visās spēlēs aizvadījis pa 90 minūtēm.

"Ielaistos vārtus īpaši pat neatminos, neesmu vēl skatījies, bet ielaidām diezgan stulbus vārtus. Domāju, meistarīga komanda ar to arī atšķiras no mazāk meistarīgas, ka spēles iniciatīvu var iegūt jau no pirmajām sekundēm un spēli vadīt tā, kā grib viņi. Personīgi man ir diezgan vienalga, īpaši jau C līgā, kādos klubos spēlē pretinieki. Neteiktu, ka mūsu sliktie sākumi būtu pārliecības problēma.

Iepriekš divas spēles nospēlējām sūdīgi, mājās mums kaut kas bija jāmaina, bet tad vēl pašā sākumā ielaidām kaut kādus tizlus vārtus. Tad vienkārši vairs nav nekādu citu variantu – ir jāņem lietas savās rokās. Domāju, visi saprata, ka vai nu būs pilnīgākās beigas, kad mūs stadions bez maz vai izsvilps, vai arī vismaz jāmēģina kaut ko mainīt un spēlēt ar maksimālu pašatdevi, atdot visu, lai cilvēki vismaz redzētu, ka darām maksimumu.

Nebija nekā konkrēta, kas Melnkalnes izlasē būtu jāneitralizē, bet bija jāanalizē, kā viņi spēlēs. Mums video rādīja divus veidus, kā viņi spēlē, un šodien doma bija tāda, ka iedalījāmies divos pieciniekos un, tiklīdz bija iespēja, gājām augstāk viens pret vienu. Ja viņu malējais spēlētājs vai desmitnieks, piemēram, atleca ārā uz Patijčuka malu, tad nevarējām presingot, jo viņi būtu sešatā pret mums pieciem. Galvenais bija saprast, kurš bija labākais brīdis presingot. Ja par mūsu spēli, tad galvenais bija visu laiku vidū būt pozīcijās, lai mūs varētu atrast, un pēc iespējas vairāk mainīt malas, kontrolēt bumbu.

Grūti pateikt, uz ko esam spējīgi objektīvi. Visas komandas grupā ir ņemamas, bet tajā pašā laikā tās komandas domā tieši tāpat. Nezinu, vai tā varu teikt, bet domāju, ka treneris ar medijiem runā nedaudz citādi nekā ar komandu. Nav tā, ka viņš pēc tādām spēlēm kā pret Armēniju vai Kipru teorijā mums stāstītu, ka viss bijis kārtībā. Tiešām ir arī skarbāki vārdi. Man ir grūti pateikt objektīvo vietu, bet otrajā aplī viss vēl ir mūsu rokās. Kā parasti, svarīgākā spēle ir nākamā. Taču cik gan daudz to var teikt, beidzot ir arī jāuzvar. Nav jēgas neko teikt – ir jāuzvar!"