"French Open" pusfinālu pirmoreiz sasniegusi Ukrainas tenisa otrā rakete Marta Kostjuka, kura preses konferencē parunāja pret tā saucamajām neitrālajam tenisistēm.

Kā jau ziņots, šodien aizvadītajā Ukrainas derbijā Marta Kostjuka (#15) ar 6:3, 2:6 un 6:2 pārspēja Elinu Svitoļinu (#7), savukārt pusfinālā pretī stāsies tā saucamā neitrālā tenisiste Mirra Andrejeva (#8).

Laukuma intervijā Kostjuka informēja, ka Ukrainā bija smaga nakts un ir daudzi bojāgājušie, bet šo spēli viņa velta Ukrainas cilvēkiem. Savukārt pēc tam preses konferencē izmantoja iespēju izteikties plašāk.

Marta, tu pieminēji grūto nakti ar apšaudēm. Vai biji nomodā un sekoji līdzi vai devies gulēt un tikai no rīta uzzināji sliktās ziņas?
- Parasti es izslēdzu visus ziņu paziņojumus. Neko nevaru darīt, izņemot to, ka sekoju līdzi notiekošajam. Redzēju uzbrukumu sākumu vakarā, bet naktī nekad nelasu ziņas. Tas neko nemainīs, un es vienkārši nevarēšu aizmigt. Kad pamodos, redzēju, ka tas viss ir ziņās. Rakstīju savai ģimenei, jautājot, vai ar viņiem viss ir kārtībā. Un tas būtībā ir viss, ko es varu darīt. Pats labākais, ko es tagad varu darīt, ir sēdēt šeit un runāt par to, lai vairāk cilvēku zinātu, kas notiek, un nepierastu pie šīs briesmīgās realitātes.

Nākamā pretiniece ir [agresorvalsts tenisiste]. Vai vari to nolikt malā, izejot laukumā? Vai arī šī spēle būs īpaša minētā fakta dēļ?
- Ja es nebūtu spējusi to nodalīt, šogad nebūtu spējusi divreiz uzvarēt viņu. Tagad man noteikti ir daudz labāka spēja tikt ar to galā. Parasti man ir vienalga, kas atrodas tīkla otrā pusē. Izeju laukumā, lai spēlētu tenisu un darītu savu darbu. Tas neietekmēs ceturtdienas spēli.

Pēc spēles pret ukrainieti Diāna Šnaidere teica, ka viņa nespēlē pret pretinieci, bet gan pret bumbu, jo bumba vienmēr ir viena un tā pati. Mirra Andrejeva, runājot par spēli pret ukrainieti, arī teica, ka cenšas spēlēt pret bumbu, kas lido uz viņas pusi, un ka nav svarīgi, kura ir pretiniece. Vai jūs kaitina dzirdēt šādas atbildes? Šķiet, ka viņas cenšas izvairīties no sarunas par situāciju.
- Mani tas vairs nekaitina. Viņas saprot, ko saka, un zina, kas notiek. Protams, es gribētu redzēt skaidrāku nostāju par to, kas notiek. It īpaši, ja jūsu valsts nogalina citus cilvēkus. Nezinu, kā var mierīgi naktī gulēt, zinot, ka tas notiek, un neko neteikt.

Vai tu saproti, kāpēc dažas [agresorvalsts] spēlētājas nevēlas publiski paust savas patiesās sajūtas, jo baidās no sekām dzimtenē?
- Pazīstu cilvēkus, kuri pameta [agresorvalsti] tūlīt pēc kara sākuma. Viņi pārdeva savus uzņēmumus, atstāja visu, jo nepiekrita tam, ko viņu valsts dara ar citiem cilvēkiem. Viņiem tas bija protesta veids. Viņi aizbrauc, sāk jaunu dzīvi citā valstī vai publiski nosoda notiekošo. Ir daudz publisku personu, kas to ir darījušas. Acīmredzot, viņiem tagad nav iespējas atgriezties. Varbūt kādreiz - es nezinu. Ja tu nepiekrīti, ir veids, kā izvairīties no dzīvošanas tur. Ja tu tiešām par to padomā, ja tu nepiekrīti, ir daudz veidu, kā no tā izvairīties, tostarp nedzīvot [agresorvalstī]. Mums ir lielisks piemērs Darja Kasatkina. Zinu, ka, kad viņa publiski izteicās, cilvēki nāca uz viņas vecāku mājām un mēģināja iebiedēt. Taču tas viņu neatturēja no pilsonības maiņas un pārcelšanās. Ja jūs patiešām nepiekrītat tam, kas notiek, nekas jūs nevar apturēt. Bet viņas, acīmredzot, tā nedomā. Un pēc četriem gadiem, manuprāt, viņas jau ir ļoti skaidri parādījušas, kura pusē viņas ir. Tā ir viņu nasta, ar kuru dzīvot, nevis mana.

Izmantotie resursi:
sport.ua