Evelīna Otto: trīs vasaras Eiropas U20 čempionātos. Foto: FIBA

"Manā augstskolas komandā ir viena fizioterapeite, kura mūs aprūpē un palīdz atjaunoties. Sieviešu valstsvienībā, pat jaunatnes izlasēs, ir vesela aprūpētāju komanda," gudrā Ventspils meitene Evelīna Otto jaunajai sezonai NCAA basketbolā gatavojas, visu vasaru nēsājot Latvijas kreklu un novērtējot tā sniegtās priekšrocības.

Latvijas meiteņu izlases no 2016. gada spēlē Eiropas čempionāta A divīzijā, tātad nepārtraukti atrodas sporta veida elitē. Desmit gados piecas reizes spēlēts pusfinālā, tāpat piecas reizes izdevies sacensties pasaules čempionātos U17 un U19 vecuma grupās.

Basketbols ir komandas spēle, taču katrā izlasē ir spēlētājas, kuras neapstājas jaunu robežu priekšā. Digna un Paula Strautmanes. Luīze Šepte un Anita Miķelsone. Aleksa Gulbe un Laura Meldere. Vanesa Jasa, Enija Vīksne un Luīze Sila. Šovasar – U20 līderes Evelīna Otto un Madara Šmite.

Par ko sapņoja un gribēja būt mazā Evelīna?
Daudz nesapņoju. Vairāk darīju, ko tobrīd patika darīt. Bērnībā spēlēju dambreti, piedalījos dažādos pulciņos. Un...beigās pieturējos pie basketbola. Sapratu, ka gribu spēlēt Latvijas izlasēs, iegūt pieredzi. Tālāk visur aizveda basketbols. Lielu sapņu nav, ir mazi mērķi.

Pagājušajā gadā Portugālē un šogad Lietuvā satiku Tavu ģimeni. Manuprāt, no tēva esi ieguvusi augumu un spēku, no mammas – prātu, uzņēmību, neatlaidību. Kāds ir Tavs redzējums?
Mamma spēlēja dambreti, tētis basketbolu. Izmēģināju abus. Mammai ir domāšana vairākus soļus uz priekšu – tas man nāk līdzi. Tētis iemācījis būt neatlaidīgam, turēties pie prioritātēm, izvērtēt svarīgo. Mamma iemācījusi izbaudīt procesu, nepārdzīvot par mazām lietām un turpināt darīt. Ļoti labs apvienojums.

Ir pazīstams teiciens, kuru piedēvē dažādiem autoriem. “Neviena uzvara nav galīga, neviens zaudējums nav liktenīgs, svarīgākā ir drosme turpināt”. Diezgan labi sasaucas ar FIBA jaunatnes turnīru formātu – pietiek zaudēt vienā no četrām spēlēm, lai netiktu Eiropas astoņniekā, un jāsāk no sākuma. Neraugoties uz to, ko paturēsi labā atmiņā no šīs vasaras U20 stāsta?
Labākais – komandas ķīmija un meiteņu savstarpējā draudzība. Dzīvojām bez savstarpējiem pārmetumiem un apvainošanās. Varbūt kādā spēlē ķīmija neatspoguļojās laukumā, tas jāskatās individuāli. Treniņos bija forši strādāt, labi sapratāmies ārpus laukuma.

Man bija pēdējais gads jaunatnes izlasē. Gāju ar domu nestresot – pārliecināties, vai komandas biedrēm viss ir labi. Vai visām viss apmierina, vai visu saprot. Bija viegli būt kapteinei, jo visas meitenes izdarīja savu darbu, bija klātesošas. Viena par visām un visas par vienu.

Spožākās atmiņas – meiteņu dāvātās emocijas. Gājām uz priekšu – arī, ja nesanāca. Izcelt varu katru meiteni. Bijām forša kopiena – ar visām varēja parunāt un pajokot. Nebija dalīšanās grupās.

Sastāvā bija sešas 2006. gadā dzimušās meitenes – Annija Brence, Krista Lukašēviča, Kitija Muzikante, Evelīna Otto, Estere Petrus, Madara Šmite. Tā bija grupa, kura izgāja cauri visiem pārbaudījumiem jaunatnes izlasēs?
Noteikti. Visas “kapātājas” ir palikušas, sākot no U14 vecuma – kurā pati nebiju. Vismaz viens piecinieks laukumā saglabājies.

Ceru meitenes redzēt arī sieviešu izlasē un turpmāk dzīvē. Ceru redzēt arī 2007. un 2008. gadā dzimušās meitenes – Annu Liepiņu, Milu Luzginu, Martu Ploriņu. Joprojām ceru, ka tiksimies.

Vienu cilvēku neizcelšu. Patika spēlēt ar Madaru Šmiti un Kitiju Muzikanti. Krista Lukašēviča bija ļoti pozitīva – sitās (par komandu), kad vajadzēja. Ar Anniju Brenci šajā čempionātā uzspēlēt nesanāca, taču viņa atbalstīja mūs no tribīnēm.

NCAA pirmās divīzijas līgās pastāv sacensību formāts, kurš paredz – ja pamatturnīrā iekļūsti labāko četriniekā, automātiski nodrošini vietu finālturnīra astoņniekā. FIBA jaunatnes turnīros “play-off” atskaite sākas no jauna. Zaudējums astotdaļfinālā pret Horvātiju bija lūzuma punkts, pēc kura jāsaņemas?
Pēc spēles ilgi un dikti domāju, kas mums pietrūka. Sakrājās daudzi sīkumi un nianses, kuras saplūda kopā. Pārdzīvoju, taču nebija tā, ka vairāk negribēju spēlēt un cīnīties. Nebija tā, ka atmetu ar roku. Man tāpat bija visas foršās meitenes apkārt, iespēja izbaudīt atlikušās spēles.

Nākamajā dienā bija brīvdiena, pēc tam gribējās spēlēt. Pārbraucām uz jaunu vietu – ārpus pilsētas, (Eiropas otrajā lielākajā zirgkopības saimniecībā “Royal Horse resort”). Atpūtāmies, pastaigājām. Tā nebija pirmā reize, kad zaudējām astotdaļfinālā. Esam iemācījušās tikt tam pāri.

Sauktu to par “atnākšanas atpakaļ” – comeback – modeli, kas pēdējos desmit gados raksturīgs visām Latvijas meiteņu izlasēm. Mums nekad nav garantēta vieta Eiropas astoņniekā, taču vienmēr saņemamies. Un nākamajā spēlē nospēlējam ļoti labi. Tā ir Latvijas basketbola kultūra.
Diemžēl astotdaļfinālā neuzvaram bieži, taču nākamajā spēlē vairāk nav nekādu attaisnojumu. Tas laikam ir iegājies.

Kapteines darbs ir būt vidū starp spēlētājām un treneriem. Ir Top-down un bottom-Up modeļi – kad iniciatīva nāk no augšas vai apakšas. Kā noritēja komunikācija ar treneriem?
Ar treneriem komunicējām ļoti labi. Sapratu trenera redzējumu, man vajadzēja vairāk iepazīt un pārstāvēt meiteņu pusi. Ievācu informāciju no abām pusēm. Bija ļoti forša komunikācija ar treneriem. Arī citas meitenes gāja un parunājās ar treneriem, lai nebūtu (vienpusējs redzējums).

Jaunatnes izlasēs trīs reizes brauci uz Portugāli, U20 čempionātos – divreiz uz Lietuvu. Vai gribējās vairāk pamainīt vietas?
Manuprāt, nē. Superīgi, ka šogad gandrīz visas pārbaudes spēles notika mājās. Rudenī, ziemā un pavasarī esmu projām, tāpēc patika uzturēties Latvijā. Visi, kuri vēlējās, varēja atbraukt (uz Lietuvu), nebija jātērē lielākas naudas par lidojumiem. Bija forši.

Sieviešu valstsvienības pārbaudes spēles Japānā noderēja kā gatavošanās U20 čempionātam?
Japānas braucienu uztvēru kā spēlēšanu sieviešu izlasē. Mums tāpat bija vairāk nekā mēnesis laika gatavoties ar jaunatnes izlasi. Tālajos Austrumos, šķiet, bijām piecas, kuras spēlējām U20 izlasē, tai skaitā pirmo reizi spēlēju ar Milu. Valstsvienībā spēkā ir tie paši principi, kas jaunatnes izlasēs.

Ceļot patīk?
Jā, ja var apskatīt vairāk. Interesantākie braucieni – pērn Ķīna, šogad Japāna. Ne īsti ceļojumi, vairāk basketbola ceļojumi. Atmiņas ir no katra brauciena.

ASV pirmo reizi viesojies 2023. gada pavasarī, kad apmeklēji “Denver East” vidusskolu un “Colorado” universitāti. Ja pareizi atceros, izskatīji iespēju pirms augstskolas divus gadus spēlēt amerikāņu vidusskolā.
Aizbraucu uz divpadsmito klasi, jo 2023.-2024. gada sezonā filmējos un spēlēju TTT. Ar “Denver East” meiteņu basketbola treneri Karlu Mateju (Carl Mattei) biju runājusi jau iepriekš. Toreiz teicu, ka nebraukšu TTT un filmas dēļ.

Pirms divpadsmitās klases tādas atrunas nebija. Gribēju braukt, lai pierastu pie valodas, kultūras un ēdiena. Ja aizbraukšu un nepatiks, nemaz nebūs uz koledžu jāiet. Vidusskolu Latvijā pabeidzu attālināti. Denverā mācījos, lai varētu spēlēt. Skatos, kur dzīve ved. Kas nāk, to ņemu.

Amerikas vidusskolā varēju izvēlēties priekšmetus, lai gan agrāk iegūtu kredītpunktu man nebija un vajadzības pabeigt vietējo skolu arī ne. Paņēmu, kas patīk – matemātiku, inženieriju, angļu valodu. Arī psiholoģiju, kur bija foršs skolotājs.

Vidusskolu basketbola sezona notiek no novembra līdz februārim. Pabraukāji pa nometnēm?
Vidusskolas komanda piedalījās divos turnīros – Arizonā un Denverā. Turnīrus apmeklēja koledžu skauti. Trenerim Karlam bija ļoti labi sakari, lai gan pats nāk no Kanādas.

Amerikāņu vidusskolās ir ļoti individuāls basketbols, parasti bez sistēmas. Mazie deva bumbu?
Bija meitenes, kurām patika spēlēt ar bumbu. Pati tajā gadā neiespringu. Nebija tā, ka biju atslābusi, taču treniņu apjoms bija mazāks nekā iepriekš Latvijā. Citādi meitenes komandā bija labas, katra gribēja “izsisties”. Uztvēru notiekošo ar vieglu prātu – jāspēlē basketbols, nav jātrako.

Komandā bija meitenes, kuras tika NCAA pirmajā divīzijā?
Šogad pirmā sezona būs Mairīdai Hārtijai (Mairead Hearty), viņa aizgāja uz “San Diego State”. Iespējams, tiksimies sezonas pirmajā daļā. Pret Sandjego bija jāspēlē jau pagājušajā rudenī, taču...šo spēli pārpirka (2026. gada NCAA čempione) UCLA.

(“Utah” treneris Gevins Pītersons (Gavin Peterson) pēc sezonas pirmās spēles pret “Sioux Falls” pažēlojās, ka 3. septembrī saņēmis zvanu no “San Diego State”, ar kuru bija spēkā līgums par savstarpējo spēli. UCLA izpirka līgumu, samaksājot prāvu naudas summu – Sportacentrs.com)

Mairīda ir ceturtais numurs, metēja. Mana treniņu partnere vidusskolas komandā.

Par Tavu pievienošanos “Utah” lasīju, ka treneri Pītersens un Beilijs noskatīja Tevi 2024. gada decembrī – uzrunājām, viņa atbrauca un drīz piekrita spēlēt pie mums. Kādas bija citas izvēles?
Ātri neizvēlējos. “Utah” stipendiju (scholarship) piedāvāja Arizonas turnīrā, bet komunikācija bija ilgstoša un nepārtraukta. Vēl viena vizīte bija Filadelfijā, “Drexel” universitātē (“Dragons” spēlē CAA līgā jeb “Coastal Athletic Association”), uz beigām parādījās “Nebraska” no “Big Ten”.

Saņēmu piedāvājumus no mazajām skolām. Tos atsijāt palīdzēja aģents Mārtiņš Bērziņš un treneris Karls. Viņš saprata, kas man būtu labāk. Sarunas ritēja ar trīs skolām, sazvanīšanās – ar lielāku skaitu. Zināju, ka izvēlēšos, balstoties uz basketbola līmeni, lai varētu sisties augstākā līmenī.

“Drexel” universitāte patika. Meitenes bija foršas, skolā bija forša izvēle mācībās. Ja arhitektūra vai inženierija būtu par grūtu, varēju izvēlēties, piemēram, interjera dizainu. Soltleiksitijā tādas akadēmiskās izvēles nebija, taču Jūta vairāk iekrita sirdī.

Denveras iesauka ir “Mile High City”, jo pilsēta atrodas augstkalnē, 1600 metrus virs jūras līmeņa. Soltleiksitija atrodas 1300 metrus virs jūras līmeņa. Izjuti dzīvi retinātā gaisā un kontinentālā klimatā – ar aukstām ziemām un karstām vasarām?
Visi solīja, ka būs daudz sniega, taču pa īstam uzsniga uz trīs dienām. Soltleiksitijas augstumu virs jūras līmeņa izjutu maz. Pēc atbraukšanas no Eiropas U20 čempionāta Portugālē biju labā formā. Nelielu iespaidu jutu pirmajos treniņos, taču ātri pieradu.

Mājas spēles augstkalnē ir priekšrocība, jo komandām no citām pavalstīm pie mums klājas grūtāk. Kad aizbraucam citur, mums ir teorētiski vieglāk.

RSU un TTT izcēlies ar spēju izplest laukumu, iemest tālmetienus. Universitātē ir cita sistēma – vairāk liek zem groza?
Metieni no distances nav aizliegti, jāizvēlas pareizais laiks (timing). Sistēmā nedrīkstu pati paņemt bumbu un skriet pāri laukumam. Uzsvars – varu mest, kad palikušas 10 un mazāk sekundes laika uzbrukumā. Bumbas kustība un kustināt bumbu – tas bija svarīgi.

Kādi bija uzsvari soda laukumā un cīņā zem groza?
Bija jādabū bumba grozā, jāsavāc bumbas uzbrukumā. Jāieņem vieta, lai mani redz un var iespēlēt bumbu, jāiemet. Būt dominējošai zem groza.

Vidējais laiks pirmajā sezonā – nepilnas 14 minūtes, kas garajai spēlētājai ir labs sākums. Gribējās vairāk?
Kā starptautiskajai spēlētājai, man šķita, ka 10 minūtes spēlē – citreiz vairāk, citreiz mazāk – pirmajā gadā ir ļoti ok. Nākamajā gadā jābūt vairāk.

Universitāte novembrī – dažas dienas pēc pirmās spēles – atļāva apmeklēt filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” pirmizrādi. Vai tas kalpoja par signālu tavai palikšanai Jūtā, ņemot vērā, ka trešā daļa komandas reģistrējās Transfēru portālā?
Par pirmizrādi informēju skolu vēl pirms studiju sākuma. Kad pavasarī atvērās Transfēru portāls, daudzas meitenes aizgāja. Nepieteicos, jo, pirmkārt, negribēju ņemties ar dokumentiem, otrkārt, nejutu, ka man Jūtā būtu slikti. Nebija nekādu iemeslu braukt prom. Un negribēju atkal pēkšņi visu mainīt – būtu grūti saprast, kurš (rekrutētājs) stāsta patiesību un kurš piedzejo.

Sajuti, ka visi amerikāņi ir runātīgi, bet ne visi – līdz galam atklāti?
Jā, taču tā ir visā pasaulē. Amerikāņiem vairāk patīk sevi lielīt. Sākumā klausies un tici, ka viņi ir forši, par realitāti var pārliecināties tikai klātienē. Tā var gadīties visur.

Lielākā vilšanās, kad cilvēki pārslavē sevi?
Grūti pateikt. Centos (akli neticēt visam stāstītajam). Saglabāju skepsi un kritisko domāšanu. Visi treneri stāsta, ka komandā ir foršas meitenes. Visas grupā ir draudzīgas. Un man kā jaunajai, kurai angļu valoda nav pirmā valoda, ir jābūt starp meitenēm, kurām visām angļu valoda ir pirmā valoda.

Bija visādi interesanti brīži. Arī gadījumos, kad dzirdēju par draudzīgām komandām, nodomāju, ka man, ienākot no malas, būs citādāk. Draudzības un attiecības var novērtēt klātienē. Aizbraucot bija “reality check” – sapratu, kāda katra ir. Atradu, ar ko draudzēties, ar ko nē. Kurai teikt, kurai nē.

Sastrīdējies ar kādu?
Nē, māku piekāpties.

Pirmajā gadā mācībās nav jāspecializējas. Ko izvēlējies studēt?
Izvēlējos dažādus priekšmetus – matemātiku, pilsētplānošanu (urban design). Pēc pirmā pusgada sapratu, ka nevarēšu to apvienot ar basketbola treniņiem un dienas plānojumu. Ja 50/50, būtu par traku. Tad paņēmu biznesu. Sākumā pamata klases, vēlāk varēšu izvēlēties – mārketingu vai grāmatvedību.

Kāds ir Tavs dienas režīms universitātē?
Svari sākas 8.30 un turpinās vienu stundu. Apsaitējam teipus, seko divarpus stundas basketbola. Reāli treniņcentrā ierodos īsi pēc septiņiem un izeju ap vieniem. Sešas stundas. Pusdienas, klases sākas, ātrākais, 13.25.

Vairākus gadus bijusi liela slodze – vai Tev izdodas atrast brīvo laiku?
Domāju, ka izdevies atrast labu ritmu. Nav tā, ka katru dienu mani rauj uz pusēm – no astoņiem līdz pieciem. Ir lietas, kuras jāizdara – no rīta vai vakarā, pēc tam ir brīvais laiks. Arī jaunatnes izlasēs bija periodi ar mazāk intensīvu grafiku, kad varējām dzīvot pa mājām. Pa vidu vēl autoskola.

Paskatoties no malas, izskatījās, ka vidusskolas priekšpēdējā gadā režīms bija saspringtākais. Treniņi, mācības, spēles, filmēšanās. Realitātē spēju atrast nedaudz laika sev un arī papriecāties.

NCAA sezona sākas ar “non-conference” spēlēm novembrī un decembrī. Seko “Big 12” regulārā sezona un izslēgšanas spēles. Tā ir viena no četrām lielajām līgām līdzās ACC, “Big Ten” un SEC. Izjuti atšķirību starp dažādiem sezonas nogriežņiem?
Pirms tam par to neko nezināju. Komandas biedres palīdzēja salikt akcentus – jā, konferences spēles ir daudz nopietnākas, grūtākas, sarežģītākas. Prasa lielāku atdevi un fokusu. Tas, kā mums tur gāja (komanda nekvalificējās nacionālajam čempionātam), jau palicis pagātnē. Tagad zinu, kas gaidāms.

Kura komanda atstāja lielāko iespaidu?
Visticamāk, ka (divpadsmitkārtējā čempione) “UConn”. Sapratu, ka ļoti gribētu kādu nedēļu ar viņām patrenēties. Tā, kā dara viņas. Tas būtu izaicinoši. Prieks skatīties un spēlēt pret viņām. Nevar teikt, ka bijām vienā līmenī, lai gan abas bija pirmās divīzijas (augšgala) skolas. Atšķirība bija liela. Pēc spēles saproti, ka nav, ko pārdzīvot, jo viņas ir stiprākas. Gribētu spēlēt tādā līmenī ar meitenēm, kuras visu māk. Uzticas treneriem, ievēro principus, cīnās un domā, kā būt labākajām.

Pēc sajūtām – jūtama atšķirība basketbola kultūrā starp universitāti un sieviešu izlasi?
Basketbola ziņā grūtāk pateikt, bet, vispārīgi – Amerikā esi prom no latviešiem, bez latviešu valodas, ar citādu pieeju. Manā augstskolas komandā ir viena fizioterapeite, kura mūs aprūpē un palīdz atjaunoties. Sieviešu izlasē, pat jaunatnes izlasēs, ir vesela aprūpētāju komanda. Tas ir ļoti superīgi. Vari ar viņiem runāt latviski, visu precīzi izstāstīt. Arī ikdienā Latvijā ir vairāk vietu, kur aiziet. Patīk klimata un vietu maiņas, neesi visu laiku ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Vari atslābināties vai fokusēties. Protams, pastāv arī atšķirības starp dažādām universitātēm.

Ko redzēji un piedzīvoji ārpus basketbola?
Denverā biju uz vairākām NBA spēlēm – “Nuggets” ir mana favorīte vairāk nekā “Utah Jazz”. Soltleiksitijā apmeklēju vienu NHL spēli – godīgi sakot, tas bija labāk par vietējo basketbolu. Forša pieredze. Arī amerikāņu futbols, kuru labāk patīk vērot televizorā, jo trīs stundas sēdēt tribīnēs lietū vai karstumā nav patīkamākā izvēle.

”Utah” komanda laikam jābūvē no jauna – četras meitenes pabeidza skolu, četras aizgāja uz Transfēru portālu?
Un četras palika... Komanda pagaidām būvējas bez manis, pievienošos augusta vidū. Domāju, ka pievienojušies jauni, forši spēki. Meitenes ar sacensību garu. Arī taktikā vērstas, pozitīvas. Un pirmgadnieces, kuras būs satraukušās.

Mārīte Otto, Evelīnas mamma un sporta meistare dambretē

“Evelīnas pirmie izmēģinātie sporta veidi bija daiļslidošana un vingrošana. Trīs gadu vecumā vedām viņu uz Ventspils ledus halli. Iemācījās slidot, piedalījās sausajos treniņos. Trenere, ieraudzījusi tēti, nolēma, ka neveltīs audzēknei lielāku uzmanību.

Mācību gaitas sākās Ventspils 4. vidusskolā, turpat apmeklējot dambretes nodarbības un basketbola treniņus. Dambrete attīsta prātu – jādomā trīs soļus uz priekšu. Lielākais panākums – piedalīšanās Eiropas U10 čempionātā – šķiet, Tallinā.

Treneris Andris Sametis ātri saprata, ka Evelīna, pateicoties slaidajam augumam, izvēlēsies basketbolu. Sabraukumi notika nedēļas nogalēs, basketbola spēļu skaits auga un abas lietas apvienot kļuva arvien grūtāk.

Interesanti, ka dambreti spēlēja arī Latvijas jaunatnes izlašu dalībniece Adelīna Urtāne, kurai tētis to darīja labā līmenī. Abas reiz tikās vienā dambretes turnīrā.

Evelīnas pirmā trenere basketbolā bija Ineta Leite. Turpinājumā ļoti patika treneris Vents Kārkliņš. Prātīgs, pieredzējis, reizēm kritisks. Nekad neaizmirsīšu viņa teicienu: “Tante uz tirgu skrien ātrāk nekā tu ar bumbu pāri laukumam”.

Matemātika kļuva par vienu no Evelīnas mīļākajiem priekšmetiem. Viņa izcēlās, risinot “cietos riekstus” vai loģikas uzdevumus. Padevās zīmēšana. Tas nav viņas vaļasprieks, bet, ja vajag, var uzrasēt. Tāpēc pēdējā gadā vidusskolā minēja arhitektūru kā vienu no iespējamām mācību izvēlēm.

Pāreja uz Rīgu notika pēc septītās klases. Ģimenes draugos ir (Rīgas Stradiņa Universitātes bijušais) treneris Aivars Vīnbergs. Viņš teica, lai Evelīna brauc patrenēties. Un augustā sekoja pārcelšanās. Sākumā individuāli treniņi, vēlāk ar RSU – turpinājumā Matīsa Rožlapas vadībā.

Evelīna ir salīdzinoši mierīga, nesteidzas. Skatoties no malas, man šķita, ka brīžiem vajadzētu ašāk – tur jāpalīdz, un tur. Viņai piemīt analītiskā domāšana. “Mana pozīcija ir te, jādara savs darbs”.

Sapņot viņai arī patīk. Evelīna diezgan precīzi zina savas vēlmes. Sapņo un vienlaikus pamazām virzās uz mērķi. To varēja novērot jau daiļslidošanas nodarbībās. “Es gribu izdarīt tā!” Patīk izdarīt un sasniegt, patīk arī sapņot.”

Dzintars Dreibergs, “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” režisors

“Kad atradām Evelīnu, vizuālās līdzības ar Skaidrīti Smildziņu-Budovsku bija neticamas. Un tāds pats vecums. Brīdī, kad nolēmām – jāredz, nākamajā dienā viņa pieteicās pati. Milzīga sakritība. Un dabas dots talants – spēja uz visu dabiski, brīvi reaģēt kameras priekšā. Lielāka atbrīvotība nekā vairākumam aktieru.

Un, protams, brīži, kad bumba ir Evelīnas rokās. Uzreiz jūti, kāpēc viņa 16 gadu vecumā paņemta Latvijas valstsvienībā. Jo viņai ir kustību plastika, labs metiens, bumbas izjūta. Brīdis, kad Skaidrīte sāk skatīties TTT spēles, un reaģē – klausies, viņa tiešām ir man līdzīga! (Sirsnīgi smiekli)

Izrādījās, ka Latvijā ir daudz basketbola meiteņu ar aktieru dotībām. Dabiskas, atvērtas, no kameras nebaidās – mans mīļākais aktiera salikums. Būt visur laikā, iemācīties, garās stundas neuztrauc, izpilda režisora norādījumus. Galvenais – dzīvas un īstas. Piemeklēju meitenes konkrētiem tēliem.”

Madara Šmite, Latvijas U20 izlases spēlētāja

“Evelīnai piemīt ļoti daudz labu īpašību. Kapteines lomā izceļas viņas nezūdošā enerģija un pozitīvisms, kā arī neatlaidība – tiekšanās uz maksimāli labāko.

Pirmais piedzīvojums, kas nāk prātā, notika, ja nemaldos, U18 izlasē. Evelīnai saplīsa telefons un neviens nezināja, kur viņa ir. Visiem pazīstamajiem šķita, ka pazudusi. Patiesībā – viņa vienkārši iepirkās. Vispār ar Evelīnu vienmēr ir forši.”

Annija Brence, Latvijas U20 izlases spēlētāja

“Evelīnas labākās īpašības ir kopējais skatījums uz dzīvi un gaišums, ko tajā spēj saskatīt. Protams, tas viss neizslēdz arī neatlaidību un spēju iesākto novest līdz galam uz visiem 100.

Kā komandas kapteine Evelīna pat pārsteidza mani. Nevienu citu meiteni šai lomai šogad nevarēju iedomāties.

Manuprāt, pats svarīgākais šī titula nesējam ir spēja pieņemt gala lēmumus, nest atbildību un ieklausīties savā iekšējā balsī, bet procesā spēt uzklausīt un sadzirdēt meitenes. Ļoti lepojos, kā viņai šogad izdevās paveikt šo visu!”

Matīss Rožlapa, Latvijas sieviešu valstsvienības galvenais treneris

“Evelīnai piemīt laba attieksme. Labi trenējas, enerģiska, disciplinēta. Izskatās, ka patīk trenēties. Viņa vēlas kļūt labāka. Visu vasaru trenējas, grib labāk sagatavoties otrajai NCAA sezonai.

Lēmumu pieņemšana Evelīnai ir labā līmenī. Jāpiestrādā pie uzbrukumu noslēgšanas groza tuvumā – finišinga. Novēlu lielāku spēles laiku Jūtas universitātē, vairāk spēlēt ar bumbu un pieņemt lēmumus uzbrukumā. Tad viņa varēs pilnveidoties un realizēt savu talantu.”

Kaspars Mājenieks, Latvijas U20 izlases galvenais treneris

“Strādāt ar Evelīnu ir ļoti pateicīgi, tāpēc viņa šogad bija komandas kapteine. Pirmkārt, viņa spēj “savākt” komandu. Viņa palīdz komandas biedrēm. Tajā pat laikā – nav sniegpārsla, spēj turēt spiedienu. Manu spiedienu un spiedienu, lai komanda spētu savākties – tā ir liela atbildība.

Evelīna ar visu tika galā, lai gan tas nebija viegli. Prieks redzēt viņas attieksmi un pieeju darbam.

Augstskolā viņai jāmēģina dabūt vairāk minūtes spēlēs. Individuālos video katrai spēlētājai vēl nosūtīsim, bet viena no pamatlietām būtu – pēc “katiem” un “pikenroliem” spēt novērtēt, kad tempā iet uz grozu, kad – apstāties un nezaudēt līdzsvaru.

Un – iemācīties finišēt pēc kontakta. Šovasar problēma bija finišings ar kontaktu. Jo īpaši, ja neesi superlēcējpele – vieglatlēte, kura augstu lido. Tajā pat laikā tev ir spēks, tev jāmāk kontakts. Jānostājas distancē no sedzējas un tad jāizdara metiens.

Ja Evelīna pie tā piestrādās un nostabilizēs metienu – arī no tālās distances, tas būs liels signāls treneriem, ka jādod spēlēt vēl vairāk.

Atceros laiku, kad Evelīna spēlēja Ventspilī. Garāka par visām, vadīja saspēli un nebija piesaistīta vienai pozīcijai. Ģimene – tas ir ļoti svarīgi. Arī, ja vecāki ir bijušie sportisti.

Nesen iznākušā pētījumā par meiteņu sportu teikts, ka ilgāk sportā noturas meitenes, kuru mammas vai vecāki arī nodarbojas ar sportu. Viņi ir motivētāki nepalaist bērnus brīvsolī. Ieteiktu sporta nodarbības visiem vecākiem.”

Izmantotie resursi:
Evelīna Otto: “Prātā palikusi trenera Mārtiņa Gulbja atziņa”
Otrā latviete Mormoņu zemē: Evelīna Otto spēlēs spēcīgajā “Big 12” līgā
Omletes diena ar pērkona negaisu: kā filmēja “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” ārskatus
Dzintars Dreibergs: “TTT stāstu filmēju mums, jo nezinām savu vēsturi”
Māris Noviks Amerikā: KKK un Devītais pants