Tīdžejs Dilašovs un Aleksandrs Čižovs Foto: No personīgā arhīva

Latvijas MMA cīkstonim Aleksandram Čižovam pirmais piegājiens MMA elitē noslēdzās ar paceltu pretinieka roku, tomēr, kā viņš pats atzina sarunā ar portālu Sportacentrs.com, aizvadītā cīņa rādījusi pārliecību, ka šis līmenis nav nekas svešs.

Maija sākumā Čižovs (13-4) izmēģināja spēkus ″Professional Fighters League″ jeb PFL organizācijas augstākajā līmenī, tiekoties ar vieglā svara divīzijas otro numuru Gadži Rabadanovu (26-5-2). Lai gan tika piedzīvots zaudējums pēc tiesnešu lēmuma (27-30, 27-30, 28-29), latviešu cīkstonis no šī pārbaudījuma paņēmis arī gana daudz pozitīvā.

Šajā sarunā Čižovs pastāstīja par pirmo pieredzi ASV, gan oktagonā, gan ārpus tā, un atskatījās uz pašu cīņu. Tāpat aprunājāmies arī par mūsdienu MMA tiesāšanas niansēm un viņa nākamajiem soļiem.

Vispirms par svarīgāko – kā ar veselību pēc cīņas?

Viss kārtībā. Nekādu nopietnu savainojumu nav. Drusku rokas sāp, bet tas jau normāli pēc cīņas.

Tu ASV pirms šīs cīņas vispār biji viesojies?

Nē, vienreiz aizlidoju uz Kanādu, bet ASV biju pirmo reizi.

Pastāsti par pieredzi cīņas šovā, kas norisinās ASV

Paša šova rīkošanā nekādu atšķirību nav. Kad Lionā aizvadīju PFL Eiropas finālu, varētu pat teikt, ka šovs bija apjomīgāks. Cīņas notika lielākā arēnā ar vairāk skatītājiem. Lielas starpības nebija – tas pats būris un tie paši cimdi [smejas].

Galvenā atšķirība bija laika zonas. Pirmo nedēļu pavadīju Losandželosā, kur bija 10 stundu starpība. Es pamodos, bet ģimene, kas palika Latvijā, jau devās gulēt. Ja runājam par pašu cīņu organizēšanu, starpības nebija.

Kāpēc ASV šī fanu atsaucība bija zemāka?

Piemēram, Francija un Anglija ir futbola valstis. Tur sports ir kultūra. Cilvēki skrien un kliedz... Atmosfēra Eiropas arēnā ir krietni labāka nekā ASV. Jāsaprot arī, ka ASV ir izteiktāka sašķeltība. Iedomāsimies, ka cīņas notiek Losandželosā, kur cīnīsies čalis no Ņujorkas. Losandželosas publikai par viņu būs pilnīgi vienalga. Savukārt, ja Francijā cīnīsies franču džeks, tur neviens neskatīsies, no kuras pilsētas viņš nāk.

ASV skatītājiem nav tādas enerģijas. Kad man bija cīņa Francijā, gāju uz būri un visi kliedz un dzer alu, gluži kā futbola spēlē.

Ja cīņu šovs tiek rīkots tajā pašā Francijā, skaidrs, ka viņi centīsies piesaistīt vietējos talantus, lai pārdotu biļetes. Savukārt ASV ir grūti nodrošināt to, ka arēna uz katru cīņu šovu ir izpārdota. Ja Lasvegasā anglis cīnīsies pret brazīlieti, visiem būs vienalga. PFL ir globāla organizācija, līdz ar to organizatori nevar ASV likt tikai cīņas, kurās amerikānis cīnās pret amerikāni.

Arēna atradās pie Denveras un bija tāda vidēja izmēra – aptuveni 7000 vietu. Kopumā varu teikt, ka ļoti forša pieredze.

Denvera atrodas ļoti augstu virs jūras līmeņa, līdz ar to sportisti bieži vien sūdzas par retinātu gaisu. Ar šo aspektu nebija problēmu?

Nē, ar to viss bija kārtībā.

Pastāsti par treniņnometnes beigām ASV. Ar ko šī pieredze atšķīrās?

Treniņnometnes galveno daļu pavadīju Rīgā. Divas nedēļas pirms cīņas nekādu sparingu vairs nav. Tad jau notiek darbs ar svara mešanu un aklimatizāciju. Jāsaka, ka pirmās 3-4 dienas ASV bija ļoti smagas. Bija lielas problēmas ar miegu. Ja brauktu jau cīņas nedēļā, kā to paredz PFL, tad būtu ļoti grūti.

Kā jau teicu, trenējos sporta zālē Losandželosā. Tur strādāja tādi slaveni cīkstoņi, kā Armans Carukjans, Hamzats Čimajevs, Tīdžejs Dilašovs, Halils Rauntrī un Lūks Rokholds. Bija iespēja aprunāties un pastrādāt ar augsta līmeņa cīkstoņiem. Galu galā viņi ir ļoti vienkārši cilvēki.

Runāju ar Dilašovu un domāju: ″Viņš taču ir viens no visu laiku labākajiem.″ Bet saruna bija kā ar parastu džeku. Viņiem ir tāda mentalitāte. Pie mums to neredzēt. Pie mums cilvēks, kurš kaut ko sasniedz dzīvē, uzreiz sadomājas. Tāda tā mentalitāte ir mūsu platuma grādos, bet tur visi ir ļoti vienkārši džeki. Tas pats Rokholds uz treniņu atbrauca ar skrituļdēli. Mani tiešām pārsteidza tas, cik ļoti vienkārši cilvēki viņi ir.

Es tikko biju ieradies zālē, bet pret mani izturējās it kā es jau tur piecus gadus trenētos. Tajā zālē tiešām jutos komfortabli, kas arī palīdzēja, jo līdz cīņai bija atlikušas divas nedēļas.

Cik nopietni Rokholds vēl trenējas?

Viņš skatās pēc piedāvājuma – šodien ″Karate Combat″ cīnās, rīt – BKFC. Viņš trenējas, bet ne nopietni. Uztur formu, ja gadījumā pēc diviem mēnešiem nāk kāds piedāvājums. Treniņi viņam jau ir daļa no dzīves stila. Ja visu dzīvi trenējies kā profesionāls cīkstonis, tad nevari vienā dienā pēkšņi visu nolikt pie malas.

Arī Dilašovs, neskatoties uz daudzajām traumām, pa ″ķepām″ vēl pasit.

Tu minēji par došanos uz ASV tikai cīņas nedēļā. Pareizi saprotu, ka organizatori apmaksā biļeti uz ASV tikai nedēļu pirms cīņas?

Jā, organizācija maksā par biļetēm tikai cīkstonim un vienam trenerim pašā cīņas nedēļā. Man cīņa bija 2. maijā, bet biļetes no PFL paredzēja ielidošanu 28. aprīlī. Sanāk, ka svars jānomet divās dienās un viss – cīnies! Tas nav normāli. Viss brauciens bija par mūsu pašu naudu.

Par ASV teikšu tā – ļoti dārga valsts! Esmu dzīvojis arī Eiropas dārgajās valstīs, piemēram, Šveicē vai Zviedrijā, bet ASV bija vēl trakāk. Tu ieej lielveikalā, īsti neko nenopērc, bet atstāj 50 dolārus. Divu nedēļu laikā daudz savas naudas notērēju tikai par dzīvošanu.

Bez automašīnas tur vispār nav variantu. ASV nav tādas infrastruktūras kā pie mums, ka vari iekāpt trolejbusā vai autobusā. Ja nav mašīnas, ļoti grūti.

Pāriesim pie pašas cīņas. PFL tev pretim stājušies reslinga speciālisti, bet ne no Dagestānas. Kāda ir atšķirība?

Kad ar vēsu prātu atskatījos uz cīņu, sapratu, ka nav nekāda ″kosmosa″. Protams, viņš ir ļoti augsta līmeņa cīkstonis, bet nebija tā, ka nespēju izdarīt absolūti neko. Jā, viņš mani gāza zemē, bet visu laiku piecēlos kājās. Sapratu, ka ar viņiem [Dagestānas cīkstoņiem] var cīnīties un arī uzvarēt.

Un tas ir divtik rūgti. Ja izietu cīņu, kurā pretinieks dominē, un saprastu, ka šis vēl nav mans līmenis, būtu vieglāk ″sagremot″. Nebija tā, ka izgāju uz cīņu ar domām, ka pretim Dagestānas cīkstonis no Habiba skolas. Trešajā raundā redzēju, ka viņš jau bija pilnībā piekusis. Ja cīņai būtu pieci raundi, manas izredzes uz uzvaru būtu krietni labākas.

Šajā cīņā sapratu, ka viss, ko daru treniņos, strādā, bet jāturpina darīt vēl vairāk. Jāsaprot, ka pretiniekam ir 30 profesionālās cīņas. Viņš no agras bērnības trenējies Dagestānā, kur pieejami augsta līmeņa sparinga partneri. Savukārt es tikai tagad varu piemeklēt tādus sparinga partnerus, kādus vēlos.

Viņš pats pēc cīņas teica, ka man viss izdosies, tikai jāturpina strādāt. Atceros, ka pirms pieciem gadiem skatījos viņa nokautus ″Bellator″ organizācijā. Toreiz domāju, ka viņa līmenis ir kaut kas nereāls, bet tagad saprotu, ka tas ir sasniedzams.

Kādā citā intervijā jau teicu, ka mana stiprākā puse ir mentālā noturība. Šajā cīņā sapratu, ka pretim stājas tāds pats čalis kā es – ar divām rokām un kājām. Protams, viņš nāk no stipras skolas un ir ļoti pieredzējis. Es teiktu, ka Gadži ir UFC top 15 līmeņa cīkstonis.

Vilšanās, ka neuzvarēju, bet sapratu, ka viss, ko daru treniņos, strādā. Esmu vēl jauns un nemaz tik ilgi netrenējos. Es jau jokoju, ka viņš 18 gadu vecumā bija pasaules čempions sambo un cīnījās augstā līmenī. Kad man bija 18, ballējos ″La Rocca″ [smejas]. Es kopš piecu gadu vecuma netrenējos ar Dagestānas cīkstoņiem. Esmu parasts džeks no Olaines, kurš pirms 10 gadiem pēc treniņiem mēdza uzpīpēt.

Nebija ne naudas, ne sparinga partneru. Visu darīju pēc paša domām – šodien bokss, rīt reslings un greplings. Tikai pēdējos trīs gadus tiešām trenējos kā profesionālis. Neskatoties uz to visu, parādīju, ka spēju cīnīties pasaules otrajā stiprākajā līgā ar tā brīža otro numuru. Jā, cīņa bija grūta, bet arī man bija savi momenti. Ja varu piecelties kājās pret tāda līmeņa resleri, skaidrs, ka kaut ko saprotu.

Viņš uzvarēja, par to šaubu nav, bet es eju tālāk. Arī organizācijas pārstāvji bija apmierināti. Viņa menedžeris Ali Abdelaziss pienāca pie mana menedžera Pāvela Saharevska un teica, ka man priekšā esot spoža nākotne.

Ko PFL pārstāvji pēc cīņas teica?

Viņi zina, ka mans starts organizācijā nebija no tiem labākajiem. Viņi zina visu manu stāstu. Vēl viens iemesls, kāpēc mūs PFL ciena, ir tas, ka jau kopš pirmās dienas neesam atteikušies no pretiniekiem. Manā profesionālajā karjerā bijušas 17 cīņas, bet ne reizi neesmu atteicies no pretinieka.

Man nav bijuši pretinieki, kuriem bilancē zaudējumu ir vairāk nekā uzvaru. Allaž aizvadīju cīņas ar līdzīga līmeņa pretiniekiem un nekad nesitu ″maisus″ ar 2-20 bilanci. PFL pārstāvji to visu zina.

Pirms šīs cīņas PFL man deva čali no Francijas, kam piekritu. Pēc pāris nedēļām zvana Pāvelam un saka, ka ir pieejams otrais numurs. Uzreiz piekritām. PFL pārstāvji jau to piefiksē.

Vai cīņas sākumā kaut kur prātā pārāk daudz stāvēja tas ″takedown″ drauds?

Nē, bet pastāstīšu par treniņnometni. Sagatavošanās procesa sākums bija ļoti grūts, jo šī bija ceturtā cīņa 12 mēnešu laikā. Deviņus ar pusi no šiem mēnešiem pavadīju nometnēs ar diētām un svara mešanu. Pēc katras cīņas ir pa kādai traumai, kuru sadziedēšanai vajadzīgs laiks.

Gatavojoties šai cīņai, jutu, ka ķermenis saka: ″Vecīt, nomierinies!″ Mēnesi pirms cīņas treniņos nespēju sist ar labo roku, bet kreisā roka bija uz 50%. Gatavojos tāda līmeņa pretiniekam, bet sparingos nespēju normāli sist un nodarboties ar greplingu.

Neskatoties uz traumām, zināju, ka šādai iespējai atteikt nedrīkstu. Mana pirmā cīņa ASV ir vakara pirmspēdējā cīņā jeb ″co-main event″, bet pats neesmu pat ranga top 10. Ar uzvaru pār Rabadanovu būtu ļoti tuvu titulcīņai. No šādas iespējas nedrīkst atteikties, pat ja traucē traumas.

Kad ienācu būrī, aizdomājos par to, ka esmu nonācis augstākajā līmenī, bet pēc aptuveni minūtes cīņā sapratu, ka nekā jauna jau nav. Jāteic gan, ka sitiens viņam ir ļoti stiprs. Bija pāris reizes, kad sajutu, ka jauda viņam ir, lai gan sitiens nemaz nebija tik precīzs.

Cīņas laikā divreiz mēģināji giljotīnas žņaugžanas paņēmienu. Otrais piegājiens pat izskatījās diezgan nopietns. Pašam šķita, ka kaut kas varētu sanākt?

Jutu, ka tvēriens bija ļoti labs un tāpēc arī turpināju. Kad bija iespēja, nolēmu, ka vajag pamēģināt. Dastina Porjē stilā [smejas]. Giljotīna vispār ir ļoti sarežģīts paņēmiens. Ja tu neesi Čārlzs Oliveira, tad grūti to izpildīt.

Kurā cīņas brīdī šo paņēmienu izpildīt ir vieglāk?

Sākumā pretinieks nav sasvīdis un arī tev rokās spēka ir vairāk, bet jāatceras, ka arī viņš vēl nav noguris. Ļoti bieži cīņas tiek uzvarētas ar sāpju paņēmienu, jo pretinieks beigās ir mentāli noguris. Tajā pašā laikā jāatceras, ka cīņas beigās arī tu esi noguris. Viss atkarīgs no tvēriena.

Tev patīk sevi pakritizēt. Tagad ir iespēja to darīt par aizvadīto cīņu.

Nemeklēju attaisnojumus, bet šoreiz treniņprocesa apstākļi liedza pilnvērtīgi sagatavoties. Tāda līmeņa pretiniekam tas ir vajadzīgs. Tas arī sit pa mentālo, ja dodies uz cīņu pret spēcīgu pretinieku, bet zini, ka sagatavošanās procesā bija problēmas.

Ja runājam par manu sniegumu, jāturpina strādāt pie reslinga. Ir uzlabojumi, bet jāturpina strādāt. Lai kļūtu par čempionu, būs jāuzvar šāda kalibra džeki. Man neinteresē uzvarēt vidusmēra pretiniekus, lai savās iedomās kļūtu par superzvaigzni. Nē! Vēlos cīnīties tikai ar labākajiem.

Turpmāk man nometnē būs divi ļoti augsta līmeņa sparinga partneri, kuru specialitāte ir reslings. Tagad man ir kontakts arī ar Armanu un viņa zāli ASV, ko izmantošu, kad būs nepieciešamība. Jāturpina strādāt!

Pēc cīņas pret cīkstoni no Dagestānas ir īstais brīdis atsvaidzināt sarunu par cīņas atgriešanu stājā, ja parterī nekas nenotiek. Kā tu uz to skaties?

Viss atkarīgs no situācijas. Ja ilgi guļ virsū un neko nedara, tad ir jāceļ kājās. Šajā cīņā jau tā nebija. Katru reizi, kad viņš mani nogāza zemē, tik ilgu laiku nepavadījām parterī, lai tiesnesis celtu augšā.

Atkāpsimies no tavas cīņas un apskatīsimies kopējo bildi. Diskusijā par celšanu augšā ir divas puses – viena saka, ka pašam cīkstonim jāpieceļas kājās, bet citi teiks, ka tiesnesim cīņa jāatgriež stājā. Kurā ″nometnē″ esi tu?

Ļoti daudz mainīgo. Cīņas pārnešana parterī un kontrole ir ļoti svarīgas MMA sastāvdaļas. Ja tevi nogāž zemē un tu pats neko nedari, lai pozīciju uzlabotu, tad pats vainīgs. Vajag mēģināt celties kājās. Ja pretinieks tevi tur pie zemes un vispār neizdara sitienus, tad vajag celt kājās.

Mūsdienās pietiekoši bieži, tavuprāt, cīkstoņus ceļ kājās?

Tiesneši ir dažādi. Ir tiesneši, kuri nāk, piemēram, no boksa vides. Viņiem būs savs redzējums par cīņas norisi. Savukārt tiesnesis, kurš iepriekš trenējies reslingā, būs ar savu ideoloģiju.

Jau kādu laiku esmu profesionālajā sportā, bet joprojām līdz galam nesaprotu, kā tiek skaitīti punkti. Zinu, ka ļoti svarīga ir pretinieka savainošana jeb ″damage″. Pieņemsim, ka es pretiniekam trāpu piecus džebus, bet viņš atbild ar cīņas pārnešanu zemē, kur neko īsti neizdara. Kas ir svarīgāks? Manuprāt, atbildes nav pat atlētu komisijām, kas šos noteikumus pieskata.

Ir cīņas, kurās šķiet, ka pa raundiem uzvarēja viens, bet, kad apskaties uz visu cīņu kopumā, skaidrs, ka uzvarēja otrs. Ļoti labs piemērs ir Islama Mahačeva pirmā cīņa pret Aleksandru Volkanovski. Mahačevs uzvarēja, bet šķita, ka labāks bija Volkanovskis. Ja pēc cīņas apsēdies un ar pildspalvu pa raundiem saraksti rezultātus, uzvar Mahačevs.

MMA tiesāšana ir ļoti sarežģīts temats, ko pat mūsdienās ne visi līdz galam izprot.

Sarunas nobeigumā atgriezīsimies pie tevis. Pats jau pieminēji šīs četras cīņas 12 mēnešu laikā. Cik ilgu laiku atpūtai veltīsi šoreiz?

Zinu sevi. Būs grūti atpūsties, jo tagad ir azarts atgriezties. Ar komandu runājām, ka būtu loģiski nākamo cīņu aizvadīt septembra beigās vai oktobra sākumā. Vajag domāt ne tikai par atgriešanos, bet arī sevis pilnveidošanu. Atgriezties varu pēc diviem mēnešiem, bet jāpieņem pārdomāts lēmums. Šobrīd nekur nav jāskrien.