Gruzijas futbola treneris Aleksandrs Rehviašvili, kurš sezonas ievadā bija "Ogre United" galvenais treneris, iepriekš savā futbolista karjerā vairākus gadus spēlēja "Skonto" sastāvā. Plašā sarunā ar futbola apskatnieku Edmundu Novicki viņš sīkāk atskatījās uz "Skonto" ziedu laikiem un savu futbolista karjeru Latvijas titulētākajā klubā, kā arī piekrita skaidri un gaiši pastāstīt par "Skonto" algu un bonusu apmēriem un sistēmu.

Pirms 25-30 gadiem Eirokausu sistēma bija citāda, ar krietni mazāku un saspiestāku kvalifikācijas fāzi. Ja tagad, lai vispār iegūtu iespēju Čempionu līgā spēlēt pret Spānijas vai Itālijas līgu klubiem, nepieciešams kvalificēties pamatturnīram, 1997. gadā "Skonto" vajadzēja tikai uzvarēt ČL kvalifikācijas pirmajā kārtā (0:1 un 2:0 pret Maltas "Valleta"), lai otrajā kārtā tiktu pie iespējas samērot spēkus ar "Barcelona".

Aleksandrs Rehviašvili Latvijā ieradās tieši 1997. gadā, Virslīgā debitēja maijā un jau pēc trīs mēnešiem piedalījās "Skonto" slavenajā duelī pret "Barcelona" (2:3 un 0:1).

"Protams, ka ļoti labi atceros 97. gada augustu," sacīja Rehviašvili. "Lielākais stadions Eiropā, "Nou Camp". Atceros, ka biju ļoti iespaidots, redzot laukuma izmērus, jau ejot uz treniņu pirms spēles. Nākamajā dienā, kad bija spēles diena pret "Barcelona", es pats sev teicu: "Redz, Aleksandr, kā viss izvērsies. Pirms diviem gadiem tu spēlēji Gruzijā un skatījies "Barcelona" spēles pa televizoru, bet tagad pats izej laukumā pret Gvardiolu, Enriki, Stoičkovu, Figu..." Paldies Dievam, ka varēju iziet sākumsastāvā. Tā arī ir atbilde, kādēļ 97. gada sezonā sākumsastāvā nespēlēju tik daudz - "Skonto" bija milzīga konkurence. Astafjevs, Zemļinskis, Babičevs - Latvijas izlases spēlētāji ar lielu pieredzi. Protams, ka bija grūti."

"Bet spēlē pret "Barcelona" zināju, ka būšu sākumsastāvā. Ja pareizi atceros, Marianam Paharam toreiz bija savainojums vai temperatūra, tāpēc tā," turpināja Rehviašvili par maču, kurā "Skonto" Katalonijas superklubam viesos iesita divus vārtus (fakts, ko par sevi var teikt nemaz ne tik daudzi Eiropas futbola klubi). "Pēc tam esmu skatījies to spēli "YouTube", un man liekas, ka mēs spēlējām ļoti droši. Domāju, ka psiholoģiski bijām gatavi šādai spēlei. Šķiet, pirmajā puslaikā mums bija seši stūra sitieni, kamēr Barsai viens vai divi. Atceros, ka pats piedalījos pirmo vārtu guvumā - ar galvu padevu bumbu Imantam Bleidelim, kuram bija fantastisks ātrums, viņš lieliski aizgāja un padeva teicamu piespēli Babičevam, kurš panāca 1:0 Barselonā. Nu vauuuuu (smaida un smejas) - nu, kā tā varēja būt, ka "Skonto" no Latvijas atbrauc un ir vadībā "Nou Camp" stadionā!"

"Labi, Barsa uzreiz panāca 1:1, pienāca otrais puslaiks. Un tad uzreiz pašā sākumā Miša Miholaps, kuram varbūt nebija tāds ļoti liels ātrums, izgāja ļoti labi centrējumā un panāca 2:1. Un atkal - nesaproti, kas vispār notiek. Jā, diemžēl, diemžēl, pašās beigās bija kļūdas, un Stoičkovs tomēr panāca 3:2 ar pendeli. Man arī pašam beigas nesanāca labas, savainojuma dēļ tiku nomainīts, kad bija 2:2 rezultāts. Es pats vēl gribēju atgriezties, bet ārsts teica, ka nē, tev pietiek, tagad atpūties!" smaidīja Rehviašvili.

"Skonto" pēc tam nākamajā gadā Eirokausos spēlēja pret Milānas "Inter" (tur gan zaudējumi bija pārliecinošāki - 1:3 un 0:4), un pēc tam nākamajā gadā pret Londonas "Chelsea" (0:0 savā laukumā un 0:3 viesos).

"Pret Milānu bija lielāka starpība arī laukumā, jā," atminējās Rehviašvili. "Spānijā "Barcelona" spēlēja un ļāva arī tev spēlēt, tur nebija tāda presinga pret tevi, kā izpildīja "Inter". Toreiz gan nespēlējām "San Siro" stadionā, jo tur bija kaut kāds līdzjutēju liegums, tad nu spēlējām Pizā. Un tur bija TĀDS pretinieku presings - kolīdz "Inter" zaudēja bumbu, tā metās mums virsū. Viņi tad arī ātri sasita vārtus, šķiet, jau trīs vārtus 20 minūtēs. Jā, Pahars pāris reizes trāpīja pa vārtu stabu, tad nu varbūt tas gala rezultāts 0:4 nebija pavisam godīgs. Taču sajūtu ziņā es toreiz patiešām sajutu, ka ir līmeņu atšķirība."

"Pretiniekos, protams, bija zvaigznes. Bija Paljuka, bija Simeone, bija Džorkajevs, bija Bergomi, bija Roberto Badžo, Itālijas futbola leģenda," teica Rehviašvili. "Tobrīd tad principā domāju "tu esi sapnī vai nē?". Likās, ka es esmu aizmidzis un sapņoju, bet nē, tā patiešām bija realitāte."

"Inter" pret "Skonto", 1998. gads, Čempionu līgas kvalifikācija

Rehviašvili "Skonto" sastāvā bija no 1997. līdz 2002. gadam, piedaloties "Skonto" rekordsērijā, kad valsts čempiontituls tika iegūts 14 reizes pēc kārtas. Viņš piedalījās vairāk nekā 100 "Skonto" spēlēs un tika iecelts par komandas kapteini.

"Man bija kaut kāda sava vīzija, kā saglabāt komandā vienotību un draudzību," stāstīja Rehviašvili. "Piemēram, kad kādam bija dzimšanas diena, parūpējos, lai viņam dāvanā būtu pudele Gruzijas vīna. Mazas lietas, bet veltījām tam uzmanību. Zinājām, kad katram spēlētājam ir dzimšanas diena. Treneris Starkovs arī par to ļoti iestājās un pievērsa uzmanību, lai komanda būtu kā viena dūre. Viņš daudz par to runāja. Mums bija pat komandas psihologs. Mums bija vienota komanda un arī uzvarētāju psiholoģija. Katrā spēlē vēlējāmies tikai uzvarēt. Cits rezultāts mūs vispār neinteresēja."

Gruzijas futbola speciālists arī piekrita plašāk pastāstīt par "Skonto" ziedu laiku finansēm, algām un bonusiem. "Domāju, ka šobrīd jau varam par to parunāt," viņš smaidīja. "Noilgums ir pagājis."

"Zinu, ka mums bija vienādas algas komandā. Pirmajā gadā man bija 700 dolāri mēnesī, otrajā gadā man bija 1000 dolāri. Bet tas bija visiem. Tā bija Starkova filozofija, ka visiem jābūt vienādi, bez atšķirībām. Bet vēl jau bonusi. Tie sakrājās kā ieguldījums sezonas gaitā. Bonusi bija par pirmo vietu līgā, par sakrātajiem punktiem, par gūtiem vārtiem. Kluba vadība tad vēl noteica savus kritērijus un izveidoja savus personīgos apbalvojumus, piemēram, komandas labākajam spēlētājam, par ieguldījumu sezonas laikā utml."

Rehviašvili arī ar smaidu atminējās, ka bijusi interesanta prēmiju sistēma par uzvarām, kas visu laiku motivēja komandu iet uz priekšu.

"Bija, šķiet, 300 vai 500 dolāru prēmija par uzvaru. Patiešām neatceros precīzi. Taču bija tāda lieta, ka, ja uzvari ar četru vārtu pārsvaru, tad prēmija ir dubultā. Ja uzvari ar astoņu vārtu pārsvaru, tad trīsreiz vairāk. Un tā tālāk," skaidroja Rehviašvili. "Varbūt tagad jau varu pastāstīt... Bija tā, ka spēlējām pret Valmieru 1998. gadā. Pēdējās minūtēs bija rezultāts jau 13:2, 11 vārtu starpība. Redzēju, ka Saša Koļinko, mūsu vārtsargs, skrien pretinieku soda laukumā. Prasīju, Saša, ko tu dari? Viņš man attrauca, Reha, mums vēl vienus vārtus vajag, būs prēmija reiz četri (smejas). Un tad atcerējos, ka jā, patiešām, vārtu starpība jāskaita. Nu, un beigās uzvarējām 15:2 (smejas). Bet tā bija liela motivācija. Nevis apstāties pie 1:0 un 2:0, bet vienmēr spēlēt līdz galam. Mēneša beigās tad sanāca apmēram 3000-3500, kas bija liela nauda. Par dzīvokli Rīgā toreiz maksāju 200 dolāru mēnesī."

Šajā bēdīgi slavenajā 1998. gada sezonas spēlē, kas joprojām ir Virslīgas rekordspēle (lielākā uzvara), "Skonto" sastāvā piecus vārtus guva Pahars un Miholaps. Četrus vārtus "Skonto" iesita spēles pēdējās desmit minūtēs.

Visa saruna ar Rehviašvili latviešu valodā klausāma Edmunda Novicka "Patreon" kontā.